Aigara Dāboliņa saruna ar Arti Pabriku, Saeimas deputātu bijušo LR Ārlietu ministru, nevalstiskās organizācijas Cita politika organizatoru.
Latvijas politikā kopš Tautas frontes laikiem ir palicis kaut kas nenokārtots — kaut kas tajā no sākta gala ir bijis nepatiess, un TAS velkas mums līdzi visu šo laiku: Atmoda gan izdevās, bet pie varas atgriezās būtībā tie paši, kas bija vareni arī kādreiz: okupācijas režīma nomenklatūra. Dziesmotās revolūcijas gaitā daudzi no viņiem ar nacionālām zīmotnēm pie krūtīm iespraucās demonstrantu ierindās. Bija dīvaini uz to raudzīties… Viņus taču vajadzēja trenkt projām, bet tomēr nepatrencām. Atstājām un teicām: „Lai taču nāk, lai dzied kopā ar mums!” Sirdsapziņa gan ierunājās: – tas ir bīstami, viņu nodomi nevar būt tīri, jo viņi taču pavisam nesen lielā pārliecībā dziedāja citu dziesmu. Taču cilvēki nav jāmāca apklusināt sirdsapziņu… Un vai tad viņi arī nevarētu mainīties? Un mainījās: noņēma sarkanbaltsarkanās zīmotnītes un pārģērbās stilīgos uzvalkos. Drīz vien viņi pacēlās spārnos – kā ar privāto lidmašīnu ieskrējienā pa varas skrejceļu, atstājot kaut kur tālu, tālu zem sevis uztrauktās masas. „Ak, šie šakāļi…, ko viņi tur gaudo?” tā dzird viņus tagad sakām. „Sliktas kārtis iekritušas, tagad gribas tās pārdalīt un dabūt to, ko paši negribēja ņemt savā laikā? Varu atpakaļ gribat? Ha, ha, ha!”. „Mēs bijām vareni un būsim vareni” — šie slavenā kino oligarha Cepļa kunga vārdi ir kļuvuši liktenīgi Latvijas brīvības vēsturei. Ceplis ir kļuvis par mūsdienu Latvijas politikas sindromu: mainās tikai kulītes, bet vēži, resp. Cepļi, tie paši. Cepļa kunga vai viņam radniecīgo nenorietošā varenība ir „mūžīgā riņķa deja” Latvijas politikā. Vai no tās vispār var izrauties? Par to šī saruna ar Arti Pabriku.
Turpināt Mūžīgā riņķa deja Latvijas politikā lasīšanu