Pēdējā laikā tas ir bijis galvenokārt Karls Hols, kas ir deklarējis, ka Dieva piedodošo rīcību no tikumiskā aspekta mēs nevaram pienācīgi pamatot tikai ar to vien, ka vietnieciskās gandarīšanas izpratnē atsaucamies uz propter Christum[1]. Drīzāk gan ir tā, ka Dievs, kuram sākums un gals sakrīt neatkarīgi no laika, taisnošanas aktā jau iepriekš paredz Sevis padarīto galīgo cilvēka attaisnošanu, un, pamatojoties uz šo iepriekš paredzēto piepildījuma mērķi, Viņš tagad, tikai tīri analītiski, attaisno grēcinieku, lai no Sava svētuma, kas ienīst grēku, Viņam nebūtu jādod prom kas vairāk. Tas nav mūsu uzdevums šeit vēlreiz izskaidrot to, kādā mērā šīs domas no tīri vēsturiskā aspekta mēs tiešām varam piedēvēt Lutera teoloģijai. Šajā sakarā ļoti pamatīgi no zinātniskā aspekta šķēpi jau ir lauzti[2]. Mums attiecībā uz evaņģēlisko taisnošanas mācību svarīgs šeit ir tikai šo uzstādījumu sistemātiskais pielietojums. Kā tas bieži notiek, tad arī šeit, no principiāla skatupunkta raugoties, ir iespējams tas, ka uz šā jautājuma nostādnes vēsturisko saturu krīt kāda skaidrojoša gaisma[3].
Turpināt Svētuma meklējumos (10. turpinājums) lasīšanu