Pēdējā laikā tas ir bijis galvenokārt Karls Hols, kas ir deklarējis, ka Dieva piedodošo rīcību no tikumiskā aspekta mēs nevaram pienācīgi pamatot tikai ar to vien, ka vietnieciskās gandarīšanas izpratnē atsaucamies uz propter Christum[1]. Drīzāk gan ir tā, ka Dievs, kuram sākums un gals sakrīt neatkarīgi no laika, taisnošanas aktā jau iepriekš paredz Sevis padarīto galīgo cilvēka attaisnošanu, un, pamatojoties uz šo iepriekš paredzēto piepildījuma mērķi, Viņš tagad, tikai tīri analītiski, attaisno grēcinieku, lai no Sava svētuma, kas ienīst grēku, Viņam nebūtu jādod prom kas vairāk. Tas nav mūsu uzdevums šeit vēlreiz izskaidrot to, kādā mērā šīs domas no tīri vēsturiskā aspekta mēs tiešām varam piedēvēt Lutera teoloģijai. Šajā sakarā ļoti pamatīgi no zinātniskā aspekta šķēpi jau ir lauzti[2]. Mums attiecībā uz evaņģēlisko taisnošanas mācību svarīgs šeit ir tikai šo uzstādījumu sistemātiskais pielietojums. Kā tas bieži notiek, tad arī šeit, no principiāla skatupunkta raugoties, ir iespējams tas, ka uz šā jautājuma nostādnes vēsturisko saturu krīt kāda skaidrojoša gaisma[3].
Turpināt Svētuma meklējumos (10. turpinājums) lasīšanu
Kategorijas: Teoloģija
Par Kristus taisnības pielīdzināšanu grēciniekam
Ja prezidents ir nolēmis pasludināt amnestiju, bet nedara to visiem zināmu caur saviem darbiniekiem, tad ieslodzītajiem no tā nav nekāda labuma. Tādēļ Dievs izsūtīja apustuļus, un Pāvila Antiohijā sacītie vārdi ir turpinājuši skanēt gadsimtiem ilgi: “Caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana.” (Ap. d. 13:38) Jo: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2. Kor. 5:19) Cietuma vārti ir atvērti. Dieva vēstneši stāv durvju priekšā un sauc cietumniekiem: “Nāciet laukā!” (Jes. 49:9; 61:1; Lk. 4:18-21) Dievs nav vainīgs pie tā, ka kādam cietums ir mīļāks un viņš tajā paliek. Tas, kas uzklausa Dieva vēsti un nāk ārā no cietuma, ir brīvs. Kristus pilnīgās gandarīšanas dēļ Dievs viņu uzskata par attaisnotu.
Turpināt Par Kristus taisnības pielīdzināšanu grēciniekam lasīšanu
Melhisedeks un viņa priesterība
Pirms runājam par Melhisedeku un viņa priesterību, mums īsi jāatbild uz jautājumu: Kādēļ Vēstules ebrejiem autors savai argumentācijai ir izvēlējies tieši Melhisedeka personu? Atbilde varētu būt diezgan vienkārša, proti, bija jūdi, kuri apgalvoja, ka Jēzus nevarēja būt nedz priesteris, nedz vēl jo vairāk augstais priesteris, jo Viņš bija no Jūdas, nevis Levija cilts, no kuras nāca aroniskā priesterība. Vēstules ebrejiem autors apgalvo, ka Melhisedeks bija Dieva priesteris, kaut arī viņš nebija no Levija cilts un pat ne jūds. Vēstules autors ne tikai apgalvo, ka Melhisedeks nenāca no Levija cilts, bet arī, ka viņš bija pārāks par levītiskās līnijas priesteriem. Lai pamatotu savu domu, ka Jēzus priesterība bija Melhisedeka priesterība, vēstules autors citē 110. psalma 4. pantu – mesiānisku pravietojumu, kurā sacīts, ka Mesija būs priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Tā kā Jēzus priesterība ir pēc Melhisedeka kārtas, levītiskā priesterība Viņam nav vajadzīga, jo kā Melhisedekam, tā Jēzum ir pārāka priesterība par levītisko. Pierādīdams, ka ārpus levītiskās priesterības pastāv cita – Melhisedeka, kas saskaņā ar pašu bauslību nomainīs levītisko, vēstules autors atklāj gan Jēzus priesterības īstumu, gan to, ka šai pārmaiņai priesterībā sev līdzi jānes Mozus bauslības atmešana. Tagad pievērsīsimies Melhisedeka personai.
Turpināt Melhisedeks un viņa priesterība lasīšanu