Ticība un darbi

Taču dažreiz Svētie Raksti šo jautājumu uzdod savādāk; tie “atkal saliek abus galus kopā”. Tie atspoguļo Dieva aktivitātes, pasludinot mūs par taisniem un sākot mūs veidot par taisniem, kā vienu darbu. Tā tas notiek tādēļ, ka Raksti cenšas nepārprotami norādīt, ka Dieva darbs ir viens, gluži tāpat kā Viņš ir viens – ka pasludināt mūs par taisniem un sākt mūs veidot par taisniem ir būtībā viena plāna . aspekti, vienas un tās pašas monētas divas puses.

Ticība un darbi ir viens veselums, kā tas tiek vairākkārt atgādināts Jēkaba vēstulē; nav iespējams uzturēt vienu bez otra. Ticība un darbi sader kopā – gluži kā maize un sviests, mīlestība un laulība, zirgs un kariete, kuģis un tā ķīļūdens, Rozenkrancs un Gildenšterns, Ņurbults un Burbulis. Pasludinot mūs par taisniem Kristus dēļ, Dievs tajā pašā laikā sāk mūs veidot par taisniem Kristus dēļ – lai gan šī darba otrajai daļai nav nekādas ietekmes uz pirmo.

Interesants piemērs attiecībā uz šo ticības un darbu, “attaisnošanas” un “svētdarīšanas” veselumu tiek apskatīts Rom. 10:9-10. šajā gadījumā Pāvils ne tikai runā par attaisnošanas aspektu (sirds ticību) un svētdarīšanas aspektu (mutes liecību) vienā laikā, bet sāk 9. pantu ar šķietami neluterisku pavēli, minot vispirms svētdarīšanas aspektu un tikai pēc tam attaisnošanu, šādā veidā it kā nolikdams karieti priekšā zirgam, rezultātu pirms cēloņa! Pēc tam, 10. pantā, Pāvils šo kārtību apgriež otrādi (dažiem no mums, iespējams, par atvieglinājumu), atgriežoties pie tradicionālās secības. Tā vietā, lai saskatītu šajā rindā neuzmanīgi vai nepareizi ievērotu secību, es labprātāk tajā saskatu attaisnošanas un svētdarīšanas veselumu. Tur, kur ir viena, ir arī otra.

Aplūkosim terminu “izpirkšana”. “Izpirkt” nozīmē atpirkt atpakaļ, iespējams, kādu īpašumu (piemēram, lauku) un parasti par pārsteidzoši augstu cenu. Bet kādēļ gan cilvēks pērk lauku? Lai to saglabātu? Jā. Taču gala rezultātā cilvēks pērk lauku, lai to attīrītu no netīrumiem un atkritumiem, apstrādātu un liktu tam nest augļus, lai iegūtu ražu. Tātad Dievs ir mūs “izpircis”, atpircis mūs atpakaļ, samaksājot pārsteidzoši augstu cenu ar sava Dēla nāves sodu un nolādējumu. Kādēļ? Protams, lai mūs glābtu. Taču it īpaši tādēļ, lai Viņš varētu mūs attīrīt no netīrumiem un atkritumiem, apstrādāt mūs un likt mums nest augļus. Pestīšanas un kristīgas dzīves veselums ir ietverts izpirkšanas metaforā.

Visskaidrākais bibliskais pierādījums ticības un labu darbu veselumam ir atrodams Ef. 2:8-10, kas sadala šo jautājumu, tajā pašā laikā to sakārtojot, un otrādi. 8. un 9. pants nepārprotami norāda, ka labiem darbiem nav nekāda sakara ar pestīšanu: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Taču mēs, luterāņi, nedrīkstam ar to vien samierināties. Šīm rindām uzreiz seko 10. pants, kurā Pāvils atkal piešķir īpašu vietu labiem darbiem – nevis pestīšanas sfērā, bet gan kristīgas ikdienas dzīves sfērā. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”

Dievs mūžībā plānoja ne tikai mūsu pestīšanu (Ef. 1:4). 10. pantā mēs lasām, ka mūžībā Dievs plānoja arī mūsu labos darbus. Acīmredzot Dievs tos uzskata par svarīgiem.

Tieši par to ir runa. Dievs uzskata labus darbus par svarīgiem. Mums vajadzētu uzskatīt tieši tāpat. To mums palīdzēs izdarīt izpratne par ticības un darbu veselumu, to nedalāmību. Mēs vairs neuzskatīsim labus darbus par kaut kādu papildinājumu novēlojušos domu, pielikumu, piezīmi. Tie ir iederīgi. Tie ir Dieva mūžīgās kārtības daļa.

Mēs nedrīkstam nepārtraukti nodalīt ticību un darbus, ko Evaņģēlijā Dievs tik bieži saista kopā. Mēs tos drīkstam nodalīt tikai tad, kad, tāpat kā Bībelē, tiek apspriests jautājums par to, kā mēs tiekam pestīti. Taču vienmēr, kad mēs domājam par to, ko Dievs vēlas no mums ikdienas dzīvē, mums tie atkal steidzīgi jāsaista kopā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *