Daudzus kristiešus ievērojami satrauc uzsvars uz Kristību kā vienīgi Dieva darbu, un viņi ir neizpratnē par to, kur paliek ticība.
Tieši šajā gadījumā rodas jautājums par Baznīcas vēsturē īstenoto zīdainu kristīšanu.
“Kā gan mēs varam kristīt zīdaiņus, ja viņiem nav ticības?”
skan iebildums.
Šis jautājums nav jauns. Luteriskās ticības apliecību autoru dzīves laikā daži iestājās pat par atkārtotu Kristību attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri jau bija kristīti kā zīdaiņi, jo viņi uzskatīja, ka pa Kristībai ir nepieciešama cilvēka piedalīšanās (piemēram, ticības apliecināšana) (šīs mācības piekritējus dēvē par anabaptistiem). Savā atbildē Luters rezumēja šī jautājuma būtību šādiem vārdiem:
“Te viss atkarīgs no Dieva vārda un pavēles. [..] jo mana ticība nevis rada Kristību, bet saņem to. Tā nu Kristība ir derīga pat tad, ja netop pareizi saņemta vai lietota, jo tā nav atkarīga no mūsu ticības, bet no Dieva vārda.”
Ticība saņem Kristības svētību (gan pieaugušajos, gan bērnos), un pati par sevi ir brīnums! Svētā Gara spēkā tiek atmodināta un radīta ticība, kas saņem Dieva dāvanas (Tit. 3:5), tā ka gala rezultātā var teikt: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk. 16:16).
Bibliskajā izpratnē ticība nav cilvēka neatkarīga rīcība, sastopot Dievu pusceļā – līdzīgi diviem basketbola komandu kapteiņiem, kas iznāk laukuma centrā, lai paspiestu viens otram roku pirms spēles sākuma. Tieši pretēji, lai gan mēs ticam, visa iniciatīva pieder Dievam, kas mūs pieņem Jēzus Kristus dēļ. Ticība savā ziņā “tiek satverta” Tā Kunga darbības rezultātā. Tas līdzinās mūsu piedzimšanai. Mēs tikām ieņemti un piedzimām neatkarīgi no jebkāda lēmuma no mūsu puses.
Šis ir nezūdošs mierinājums kristiešiem, kuru cerība balstās nevis uz to, ar ko viņi piedalās Kristībā, bet uz to, ko Dievs viņiem sniedz caur Kristību. Tieši tādēļ visā mūsu dzīves laikā Kristība paliek par mierinājuma un iepriecinājuma avotu.
Apoloģija norāda, ka Kristība ir līdzeklis, ar kuru Dievs vēlas nepārtraukti
“pamācīt, iepriecināt, mierināt izbiedētos prātus, lai tie ciešāk ticētu, ka viņu grēki ir piedoti.”
Grūti iedomāties skaidrāku pierādījumu reformācijas principam “vienīgi žēlastībā” kā zīdaiņu kristīšana.
“Kristība nav darbs, kuru mēs piedāvājam Dievam, bet gan darbs, kurā Dievs mūs kristī caur mācītāju, kas darbojas Viņa vietā.”
Luters raksta par Kristību:
“Pat tad, ja izskata ziņā [tā] būtu niecīgāka par salmiņu,”
tā ir Dieva darbs,
“Dieva paša vārds – dārgums,”
kas Kristību padara par milzīgu vērtību.
Tiešām, Kristība ir tikpat “nozīmīga kā saule”, un mēs lūdzam, lai tā kļūst ievērojama un varena arī mūsu ikdienas dzīvē.