Ticībā

Tas, kas Jēzus bija un ko Viņš darīja pirms 2000 gadiem pasaules labā, kļūst par to, kas Viņš ir un ko Viņš dara šodien mūsu labā ticībā. Tikai ticībā mēs saprotam un saņemam pestījošo svētību, kuru dzīvodams un mirdams mums ir nodrošinājis Jēzus.

Vienīgi ticībā. Bet ko tas nozīmē? Daudzi uzskata, ka ticība ir tā pestīšanas procesa daļa, kas attiecas uz mums.

“Viss, ko mums atliek darīt, ir ticēt.”

“Mēs varam tikai pieņemt piedāvāto dāvanu.”

“Mēs tikai izlemjam mums jāpieņem lēmums.”

Šie un līdzīgi apgalvojumi, kurus ļoti bieži nākas dzirdēt, atklāj dažus pārpratumus, kas saistīti ar sarunām par ticību – ka tā ir mūsu darbs pestīšanas procesā. Dievam un mums ir katram savs darbs.

Bībele uz to nenorāda, mācot par ticību. Sacīdams, ka mēs tiekam glābti ticībā (Rom. 3:22; Ef. 2:8), Pāvils nedomā, ka mūs glābj kaut kas, ko mēs darām, bet gan drīzāk kaut kas, ko mēs nedarām. Ticība glābj tās objekta dēļ – mūsu Kunga Jēzus Kristus un Viņa pilnīgo darbu un nopelnu dēļ. Runāt par pestīšanu “ticībā” nozīmē runāt par to “atsevišķi no darbiem”. Abu šo apgalvojumu nolūks ir novērst uzmanību no mums pašiem, mūsu nopelniem un darbiem un pievērst to Kristum. Bībelē sarunas par ticību ir sarunas par Kristu.

Tieši tādēļ teologi un mācītāji ir raduši runāt par ticību kā par līdzekli, “instrumentu”, caur kuru mēs saņemam Kristus sniegtās pestīšanas dāvanas. Tādējādi ticība ir “uzticēšanās ticīgā sirdī”, caur kuru viņam tiek piešķirta Dieva žēlastība. Pat pati ticība ir “Dieva dāvana” (Ef. 2:8). Vienīgi Kristus tiek celts godībā, kad kāds grēcinieks tiek izglābts.

Un pats grēcinieks? Mēs iegūstam maksimāli iespējamu mierinājumu, jo mūsu pestīšana ir atkarīga vienīgi no stingrā pamata Jēzus Kristus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *