Tikai viens Vidutājs

Pirms reformācijas cilvēki bija sākuši vērsties pie citiem, nevis pie Jēzus, kā pie saviem “vidutājiem”. Daudzi pielūdza svētos un Jēzus Kristus māti un lūdza viņu aizstāvību Dieva priekšā.

Luterāņi risināja šo jautājumu Augsburgas ticības apliecības 21. artikulā, norādot, ka

“Raksti nemāca svētos piesaukt vai meklēt palīdzību no svētajiem.”

Un, ja mācību vai doktrīnu nevarēja pamatot Rakstos, tā bija noliedzama.

Viņi pasludināja:

“”Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem — cilvēks Kristus Jēzus” (1. Tim. 2:5), kurš ir uzskatāms par “vienīgo Vidutāju, Salīdzinātāju, Virspriesteri un Aizbildni.” Viņš ir piesaucams un ir apsolījis uzklausīt mūsu lūgšanas. Un šāda kalpošana (resp., kults) visvairāk Viņam patīk, proti, ja Viņu piesaucam visās bēdās un grūtumos: “Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns” (1. Jņ. 2:1).”

Tieši tā konfesionālie luterāņi uzskata arī šodien. Ir tikai viens patiess Dievs un tikai viens veids, kā Viņu iepazīt – caur Jēzu Kristu.

Tas īpaši labi neatbilst mūsu kultūras priekšstatiem. Daudziem cilvēkiem mūsdienās ir grūti pieņemt to, ka Jēzus nodrošina vienīgo iespējamo pieeju Dievam Tēvam.

Protams, tas nav nekas jauns, ka nekristieši tā domā. Galu galā romieši vajāja agrīnos kristiešus daļēji tieši tādēļ, ka kristieši vērsās vienīgi pie Kristus. Tādēļ viņi atteicās uzskatīt Cēzaru par dievu.

Tas nav nekas jauns, ka pat kristieši aizmirst patiesību, ka tikai Kristus spēj mūs tuvināt Dievam. Mēs jau pieminējām lūgšanas svētajiem un Marijai. Un Sātans vienmēr cenšas mūs pārliecināt, ka mums ir iespējams tuvoties Dievam, vismaz daļēji pamatojoties uz savām pūlēm, nevis pilnībā paļaujoties vienīgi uz Kristu.

Taču īpaši satraucošs ir apstāklis, ka tik daudzi cilvēki, kas sevi uzskata par kristiešiem, apšauba, vai Kristus ir vispār vajadzīgs.

Aptauju analītiķis Džordžs Barna raksta, ka

“trīs no desmit kristiešiem piekrīt, ka visi labie cilvēki nokļūs debesīs neatkarīgi no viņu attiecībām ar Kristu”.

Barna turpina:

“Diemžēl vairums katoļu (65 procenti) piekrīt filozofijai, ka laba uzvedība paver ceļu, tam tic arī vairums metodistu (51 procents). Pat viena trešdaļa no visiem luterāņiem (35 procenti) un viena ceturtdala no visiem baptistiem (26 procenti) pieņem šo uzskatu.”

Nesen kāds luterāņu mācītājs tika uzaicināts uzstāties ar runu par mūsu baznīcu kādā citai baznīcai piederošā draudzē. Šīs baznīcas mācītājs, kā man stāstīja, atklāja tikšanos ar šādu ievadrunu:

“Pastāv daudzi celi uz Patiesību,

..daudzi Patiesības veidi. Mēs esam inkluzīva baznīca. Mēs ticam, ka Svētie Raksti ietver Dieva nodomu,

..ne obligāti Viņa vārdu. Mēs neesam baznīca ar doktrīnām un pārliecībām. Interpretācijas var pamatoties kultūrā un attiekties uz atsevišķiem indivīdiem. Raksti nav mūsu baznīcas galvenais pamats, mēs drīzāk pievēršam uzmanību individuālām izjūtām.”

Izjūtas mainās. Celt uz izjūtām nozīmē celt uz plūstošām smiltīm.

Reformatori cēla uz klints. Viņi bija pārliecināti, ka tas, ko viņi apliecināja, ir patiesība, tādēļ ka tas, ko viņi apliecināja, tika stingri pa-matots Dieva vārdā. Viņi ticēja vārdiem, ar kuriem Jēzus vērsās lūgšanās pie Tēva: “Tavi vārdi ir patiesība” (Jņ. 17:17). Arī mēs tam ticam.

Un mēs ticam Jēzum, kad Viņš saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ. 14:6).

Daudziem tie liekas skarbi un nežēlīgi vārdi. Daudziem viena reliģija – vai nekāda reliģija – ir tikpat laba kā cita. Daudziem liekas saprotami uztvert debesis kā atalgojumu par dzīvi, kas pilna labdarības un labu darbu. Daudzi uzskata, ka apgalvojums, ka daži tiks glābti un citi tiks pazudināti uz mūžiem, ir aizvainojošs un paštaisns.

Taču tā ir patiesība. Un mēs to nekad nedrīkstam aizmirst.

Mēs to nedrīkstam aizmirst tādēļ, ka mūsu pašu pestīšana ir atkarīga no mūsu paļaušanās vienīgi uz Jēzus nopelniem un ne uz ko citu. Turklāt tik daudzu citu cilvēku pestīšana ir atkarīga no kristiešiem, kas seko šai patiesībai, sludinot labo vēsti par Jēzu Kristu saviem kaimiņiem un draugiem, un pat daudzām citām kultūrām viscaur savā valstī un pasaulē.

Tā ir ārkārtīgi laba vēsts, ka Dievs kļuva cilvēks, dzīvoja, cieta un mira mūsu vietā, augšāmcēlās no mirušajiem un sniedz mums mūžīgo dzīvību kā dāvanu. Tā ir labā vēsts, kurā jādalās ar visiem. Tā ir labā vēsts, ka zem debess ir vārds, kurā pastāv pestīšana (Ap. d. 4:12).

Neatceliet Vidutāju. Bez Jēzus Kristus mēs joprojām būtu atšķirti no Dieva un mums nebūtu nekādas cerības. Bet tādēļ, ka Viņš ir mūsu Starpnieks, mums nav jābaidās ne no kāda ļaunuma – ne no tā, kas mums uzbrūk no ārpuses, ne no tā, kas pieder mūsu pašu cilvēciskajai dabai.

Tādēļ, ka Jēzus Kristus ir mūsu Starpnieks, mēs esam Dieva bērni un Viņš ir mūsu mīlošais Tēvs. Un tādēļ mums ir dzīvība, un mums tā ir pilnā mērā.

To mēs ticam, mācām un apliecinām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *