Augsburgas ticības apliecība māca, ka luteriskās draudzes ir vienotas senās baznīcas ticībā “dievišķas būtnes vienībai un trim personām”. Trīsvienības mācība ir viens no pašiem grūtākajiem jautājumiem ar ko mums vispār teoloģijā ir jānodarbojas.Tā runā par attiecībām, kādas pastāv Dieva Tēva, Jēzus Kristus un Svētā Gara starpā, lai tādā veidā nepieļautu nopietnas kļūdas Bībeles izpratnē un lai neteiktu, vairāk nekā pati Bībele saka, un galu galā nenonāktu ir spekulācijās.
Saskaņa ar biblisko atklāsmi tātad ir galvenais. No Vecās Derības ir pārņemta baznīcas ticības apliecība vienam Dievam: “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Dievs!” (5. Moz. 6:4) Tā ir visas Vecās Derības vēsts un to apstiprina arī Jēzus un apustuļi (Mk. 12:29; Rom. 3:30; Gal. 3:20). Kristīgā baznīca neatmet ticību vienam Dievam; “dievišķās būtnes vienība” ir skaidri jāapliecina. Kad Augsburgas ticības apliecība lieto vārdu “būtne”, tad, protams, tas nav kāds īpatns un nenosakāms apzīmējums, ko mēs bieži savā valodā mēdzam lietot (“tā gan ir viena dīvaina būtne”). Ka Viņš ir “dievišķa būtne”, nozīmē tikai to – Dievs ir viens, to māca Vecā un Jaunā Derība.
Viņu Vecajā Derībā pazina kā Dievu, Jahvi, arī Jaunajā Derībā Viņš tiek saukts par Dievu; Jēzus Viņu sauc par Tēvu. Jautājums tad būtu – kā izteikt Viņa attiecības ar Jēzu Kristu un Svēto Garu. Diezgan ilgi noritēja cīņas, īpaši jautājumā par Kristu, kas Viņš īstenībā bija?
Samosatieši (nosaukti pēc Samosatas bīskapa Pāvila) apgalvoja, ka Kristus ir radība, kas vēlāk tapa dievišķots.
Ārijs un viņa sekotāji, ariāņi ( eunomiāņi no Eunomija, bija radikālie ariāņi) mācīja, ka Kristus ir tikai sava veida radīta starpbūtne, kas piederēja radītajai pasaulei. Kaut ko līdzīgu mūsdienās māca Jehovas liecinieki. Bet tas nesaskan ar Jaunās Derības mācību un ir nosodīts arī Augsburgas ticības apliecībā.
Svētajos Rakstos mēs atrodam vairākus piemērus, ka Kristus tiek saukts par Dievu! (Jņ. 1:1,18; 5:18; 20:28; Ap. d. 20:28; Rom. 9:5; Tit. 2:13) Daudzējādā veidā mēs Viņu redzam tādā stāvoklī, kas piederas vienīgi Dievam: piemēram, pie Kristus var griesties ar lūgšanām, Viņu var pielūgt un tā nevar izturēties pret nevienu citu, kā tikai Dievu. 14:14; Ebr. 1:4-14; 1. Kor. 1:2; Fil. 2:10) Tas viss kļūst saprotams, kad mēs ieraugām, ka pats Jēzus Kristus ir patiess Dievs.
Līdzīgi Jaunā Derība runā par Svēto Garu, tā ka arī Viņš ir jāsaprot kā Dievs (Ap. d. 5:3-4; 2. Kor. 3:17-18).
Īpaši tas attiecas uz tā sauktām trīsdaļīgajām formulām (1. Kor. 12:4-6; Ef. 4:4-6), kurās Tēvs, Dēls un Svētais Gars tiek pieminēti kopā kā līdzvērtīgi kā, piemēram, Kristību pavēlē un pie svētīšanas. (Mt. 28:19; 2. Kor. 13:13) Saskaņā ar biblisko izpratni, Dievs ir Tēvs, bet tai pat laikā Jēzus Kristus ir Dievs un Svētais Gars ir Dievs.
Un, pārdomājot to, kļūst redzams, ka visi pārējie izskaidrojumi ved neceļos: ja Kristus nebūtu patiess Dievs, Viņa darbs nebūtu Dieva darbs un mēs tajā nevarētu pamatot mūsu dzīvi un cerību.
Trisvienības mācība ir nozīmīga mūsu ticībai: pamatojoties uz to, var teikt, ka pats Dievs ir tas, kas runā, kad Jēzus Kristus sludina. Un tas ir Dieva darbs mūsu pestīšanas dēl, kad Viņš cieš un mirst par mums pie krusta. Un, ja Svētais Gars nav Dievs, kā tad mēs varam pieņemt pestīšanu caur tiem līdzekļiem, ko Sv. Gars lieto – vārdu un sakramentiem? Mēs nevaram balstīt savu pestīšanu uz radības darbu tikai vienīgi uz to, ko Dievs ir darījis. Tādēļ ir svarīgi saglabāt ticību, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir Dievs!