Jautājums par to, ko iesākt ar tradīcijām, nav jauns. (Varētu pat teikt, ka Baznīcā pastāv tradīcija strīdēties par tradīcijām!) 1520. gadā luteriskās ticības apliecinātāji atzina Apoloģijā:
“Šis tradīciju temats ietver daudzus grūtus un pretrunīgus jautājumus. Kad tās tiek obligāti pieprasītas, tās rada neizturamas mokas sirdsapziņai, kas nav ievērojusi kādu rituālu. No otras puses, to atcelšana [likvidēšana] ietver citus sarežģījumus un problēmas.”
Saskaroties ar šīm abām vienlīdz satraucošajām galējībām (pieprasīt vai steidzīgi atcelt senas tradīcijas), luterisma dibinātāji piedāvāja “vidusceļu”. Atbildot uz jautājumu: “Vai tradīcijas ir labas vai sliktas?”, viņi atbildēja: “Tas atkarīgs no apstākļiem.”
Viņi norāda Augsburgas ticības apliecībā, ka labi ir tie Baznīcas riti, “ko var bez grēka paturēt” un “kas ir noderīgi mieram un labai kārtībai Baznīcā”. Tradīcijas ir sliktas, kad tās ir pretrunā Evaņģēlijam vai apšauba Dieva vārda varu kā vienīgo dievišķo ticības un dzīves adītāju.
Sabiedrībā, kuru aizvien vairāk raksturo neprātīgs dzīves ritms un sadrumstalotas ģimenes, daudzi psihologi, izglītības darbinieki un reliģiskie vadītāji uzsver nozīmīgo lomu, kuru var spēlēt tradīcijas, apmierinot cilvēku vajadzību pēc kārtības, nepārtrauktības un “piederības” izjūtas. Grāmatas par “ģimenes tradīciju” veidošanu un uzturēšanu pauž uzskatu, kas daudziem liekas patiess un spēj aizpildīt tukšumu. Kādā grāmatā, piemēram, tiek apgalvots:
“Ar nolūku veidotas ģimenes tradīcijas rada identitātes izjūtu, kas saturēs ģimeni kopā gadiem ilgi un no paaudzes uz paaudzi. Svinību ieražas kļūst par līdzekļiem, ar kuriem tālāk nodot uzskatus un vērtības. Ieražas arī rada struktūru ģimenes dzīvē. Lai gan jāatzīst, ka struktūras var būt ierobežojošas, ieražas var kļūt par tukšu formalitāti. Struktūras, kuras vairs nekalpo kādam svarīgam nolūkam, ir jāizjauc. Taču par nelietderīgas kārtības risinājumu nav jākļūst haosam. Veidot kārtību no nekārtības vai konstrukciju no haosa ir mākslinieka, kristieša radošais uzdevums.”
Iesākumā Dievs radīja “kārtību no nekārtības”. Tā kā mēs esam veidoti pēc Viņa tēla, arī mums ir vēlme – patiesi, nepieciešamība – pēc “kārtības” un “struktūras” mūsu dzīvē (ieskaitot garīgo dzīvi).
Vecās Derības laikā Dievs bija iedibinājis tādus svētkus kā Pashā, kas kalpoja par regulāru un atkārtotu atgādinājumu par Dieva — pestījošo mīlestību un spēku: “Un turiet šos vārdus par likumu sev un saviem bērniem mūžīgi. [..] Un notiks, kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, – tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Egģiptē, kad Viņš sita ēģiptiešus, bet saudzēja mūsu namus” (2. Moz. 12:24-27).
Jaunā Derība pasludina, ka šādi rituāli ir “nākamo iietu ēna, bet ‘ miesa pieder Kristum (Kol. 2:17). “Tāpēc,” saka Pāvils, “lai neviens •jūs , netiesā ēdienu vai dzērienu dēl vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu” (Kol.2:16). Tomēr Kristus Baznīcai tiek atgādināts, “viss, lai notiek pieklājīgi un kārtīgi” (1.Kor.14:40), jo “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs” (1. Kor. 14:33).
Pirmie kristieši (pārsvarā no jūdaisma atgrieztie) turējās pie daudzām sinagogas dievkalpojuma ieražām, lai gan “kristīgākā” formā. Līdz ar Baznīcas attīstīšanos un izplatīšanos tika iedibinātas daudzas dažādas tradīcijas, Baznīcas svētki un dievkalpojuma formas, lai radītu strukturizētu uzbūvi Jēzus Kristus labās vēsts sludināšanai, mācīšanai un izplatīšanai.
Laika gaitā daži no šiem Baznīcas ritiem un dievkalpojuma formām tika uzskatītas par “svētākām” un svarīgākām nekā pats Dieva vārds. Citas tradīcijas iekļāva elementus, kas pēc savas būtības bija pretrunā dārgajam mierinošajam Evaņģēlijam, kas sludina pestīšanu vienīgi ticībā Kristum. Kad Luters un reformatori vērsās pret šādām kļūdām, viņi tika apsūdzēti uzbrukumos “tradīcijai” kā tādai – tādas pieejas veicināšanā Baznīcas dzīvē un dievkalpojumos, kas rezultātā radītu haosu. Luterāņu reformatori noliedza šādas apsūdzības kā melīgas un nepamatotas.
Luteriskās ticības apliecinātāji pasludināja Apoloģijā:
“Mēs labprāt saglabājam senās tradīcijas, kas Baznīcā tika iedibinātas, jo tās ir noderīgas un veicina mieru.”
Viņi apgalvoja, ka Baznīcas tēvi
“ievēroja šos cilvēku iedibinātos ritus tādēļ, ka tie veicināja labu kārtību, tie paredzēja noteiktu laiku, kad cilvēkiem pulcēties, tie sniedza piemēru, kā visu Baznīcā var darīt pieklājīgi un kārtīgi, un visbeidzot tādēļ, ka tie palīdzēja mācīt tautu.
Šī labā kārtība Baznīcai ir loti noderīga un tādēļ nepieciešama.”
Taču luteriskās ticības apliecinātāji norādīja, ka ir nepieciešams vēl kaut kas. Ir nepieciešams skaidri parādīt, ka cilvēku iedibināto tradīciju ievērošana nav nepieciešama ne pestīšanai, ne arī patiesai vienotībai Baznīcā.