“Jēzus no jauna saved mūs kopā ar Dievu. Un Viņš ir vienīgais, kas to spēj.”
Bez šaubām, tu lūdz Jēzu. Bet vai tu zini, ka Jēzus lūdz arī par tevi?
Agrāk pagātnē Jēzus dzīvoja, mira, miesīgi augšāmcēlās un tika uzņemts debesīs. Kādreiz nākotnē Viņš atgriezīsies, lai tiesātu. Šis patiesības mēs jau esam apskatījuši.
Bet kas notiek pašlaik?
Pašlaik Dieva Dēls Jēzus Kristus valda pie Tēva labās rokas – šeit izmantotā valodas tēlainība nozīmē, ka Viņš atkal pilnībā izmanto dievišķo spēku, ko Viņš nelietoja, būdams virs zemes – un lūdz par tevi un mani.
Tas, ka Jēzus lūdz par tevi un mani, nav nekas jauns. Viņš lūdza par mums, vēl būdams virs zemes un gaidīdams savu nāvi. Beidzis lūgt par mācekļiem, kuri bija kopā ar Viņu sapulcējušies, pirms Viņš tika apcietināts, Jēzus turpināja lūgt “par tiem, kas caur viņu [mācekļu] vārdiem Man ticēs” (Jņ. 17:20).
“Tēvs,” Jēzus lūdza, “Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis. ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta” (Jņ. 17:24). Viņš lūdza par to, lai tu un es sasniegtu ticības galamērķi, kuru mums ir devis Dievs – mūžīgu dzīvību un godību kopā ar Kristu.
Ļaunums mūs sit no ārpuses. Mēs zinām, kādu iznīcību mums var nest dabas spēki. Tajā pašā laikā citi cilvēki mums uzbrūk, piemēram, ar vardarbību vai ar netaisnību, vai ar ļaunām tenkām.
Mums uzbrūk arī no iekšienes. Mūsu pašu grēcīgums atsvešina mūs no Dieva un no citiem cilvēkiem. Mēs liekam citiem, pat tiem, kas mums ir vistuvāk, vilties, un citi pieviļ mūs. Arī dzīve mūs var pievilt, un mēs domājam: “Kāda tam jēga?” Mums sāk riebties mūsu pašu izturēšanās. Mēs zinām, ka Dievam mēs nevaram būt īpaši patīkami. Gala rezultātā mēs jūtam nāves tuvošanos un nespējam vairs neko iesākt.