Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls norāda uz Baznīcas atbildību Dieva priekšā, ka tā
“skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.”
Tādējādi patiesa Baznīcas vienotība ir jābalsta uz tradicionālo mācību, uz Bībeles mācību. Tāda ir Dieva griba. Kompromisa gars, kas noniecina vai noliedz to, ko Dievs māca Evaņģēlija, rada vienaldzību pret kļūdām un gala rezultātā var apdraudēt dvēseļu pestīšanu. Dievs nepieļauj doktrīnas dažādību. Atbalstīt šādu dažādību un pastāvēt Baznīcas sadraudzībā ar tiem, kuri novirzās no bibliskās mācības praktizēt to, ko bieži dēvē par “unionismu”-, nozīmē neveicināt Evaņģēlija darbu un nekalpot patiesai vienotībai Baznīcā, bet darboties pret patiesības garu.
Tāpat arī separātisma gars darbojas pret Dieva gribu un rada šķelšanos Baznīcā. 7. artikuls norāda:
“Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ieviesuši cilvēki.”
Attiecībā uz darbībām, kuras netiek noteiktas Rakstos, ir pieļaujama dažādība kristīgās brīvības ietvaros, un tādēļ tās nav nepareizas, lai gan atšķiras no citur ievērotām darbībām.
Šķelšanās, kurai nav attaisnojoša pamatojuma, ir grēcīga. Tā pat var darboties, izliekoties par centieniem saglabāt mācības tīrību, lai gan īstenībā tā rodas no ļaunprātības un grēcīga lepnuma gara, kas rada partiju piederību, cīņu par varu, ienaidu un personības kultus.
Apustulim Pāvilam ļoti darīja raizes šķelšanās, kas notika korintiešu baznīcā, ievērojami iedragājot draudzes mieru un vienotību. Viņš stingri norādīja: “Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā” (1. Kor. 1:10).