“Lai rastu garīgu jēgu, ir jāpazīst Dievs. Par laimi, Viņš mums ir atklājis pats sevi un darījis zināmu, kādēļ mēs šeit atrodamies.”
Saskaņā ar pētnieka Džordža Barnas informāciju, tikai septiņi no desmit pieaugušajiem amerikāņiem mūsdienās “pieņem tradicionālo priekšstatu par Dievu”.
Tas nenozīmē, ka pat visi tie, kas piekrīt “tradicionālajam” uzskatam, noteikti atzīst biblisko priekšstatu par Dievu. Barna savos pētījumos izmantoja šādu apgalvojumu: “Dievs ir visuvarenais, visuzinošais, pilnīgais visuma radītājs, kas valda pār mūsdienu pasauli.”
Īsti ticīgie var nonākt līdz šāda apgalvojuma atzīšanai, vienkārši paraugoties apkārt un izdarot savus secinājumus.
Piemēram, daba mums liecina par Dievu.
Visuma kārtība – dienas un nakts regularitāte, gadalaiku ritms, saskaņa dabā – un sarežģītā cilvēka prāta un ķermeņa darbība ir drošs pierādījums tam, ka to visu radījis kāds izcils un varens saprāts. Kaut kas “garīgs” pat piemīt bijībai, ko mēs izjūtam, ieraugot Lielā kanjona diženumu, Niagāras ūdenskrituma varenību vai rudens krāsu krāšņumu Jaunanglijā.
Apustulis Pāvils par to raksta: “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos [..]” (Rom.1:20).
Arī mēs nesam sevī dievišķā apziņu. Cilvēka sirdsapziņa, iedzimtā izpratne par to, kas ir labs un ļauns, liecina, ka Dievs pastāv un ka mēs esam atbildīgi Viņa priekšā (Rom.2:15).