Ja mēs netiekam glābti, balstoties uz mūsu pašu pūliņiem, tad uz ko balstoties mēs tiekam glābti? Balstoties uz Dieva žēlastību.
Svētajos Rakstos nav daudz tādu mācību, kas būtu skaidrāk paustas kā šī. Patiesībā visa Dieva tautas vēsture Vecajā Derībā ir stāsts par cilvēku grēku un dievišķo žēlastību. Iespējams, ka visskaidrāk tas tiek sludināts brīnišķīgajos žēlastības brīnumos, kas notiek 1. Moz. 12.
Vēstījums par Dieva radību, īpaši par cilvēcisko radību, kas seko pēc “žēlīgas” radīšanas 1. Moz. 1-2, ir patiesībā stāsts par visnecienīgāko atkrišanu – grēkā krišanu; Kains nogalina savu brāli Ābelu; plūdi kā sods par lielo ļaunumu; Bābeles tornis utt. Tad 1. Moz. 12 notiek vislielākais pestīšanas brīnums. No visas grēcīgās cilvēces Dievs sev izvēlas vienu, Ābrāmu, kuru Viņš svēti, padarot viņu par ciltstēvu lielai tautai, kurā tiks svētītas visas pasaules tautas (1. Moz. 12:2-3).
Jaunā Derība turpina Vecās Derības vēstījumu, stāstu par cilvēku grēku un dievišķo žēlastību, kuras kulminācija ir “iemiesotās žēlastības”, mūsu Kunga Jēzus Kristus, ierašanās grēka aptumšotajā pasaulē. Viņā un no Viņa pilnības Dievs sniedz cilvēcei “žēlastību un atkal žēlastību” (Jņ. 1:16). Tā ir “Dieva dāvana” (Ef. 2:8), nevis kaut kas mūsos. Dievs tagad uzlūko mūs labvēlīgi, Viņš ir mums žēlīgs (4. Moz. 6:25); Viņš mums uzsmaida. Kādēļ? Tas attiecas uz mācības par attaisnošanu trešo daļu.