“Dievs vienmēr darbojas mūsu labā. Mēs to zinām nevis tādēļ, ka varam sevī gūt mierinājumu, bet gan tādēļ, ka mēs varam uzlūkot Viņu Viņa varenajā, objektīvajā un patiesajā apsolījuma un dzīvības vārdā.”
Boulinga spēle vienatnē – šis ir kādas grāmatas nosaukums, kas atspoguļo izolētības izjūtu mūsdienu amerikāņu dzīvē. Autors apgalvo, ka boulinga zāļu īpašnieki novēro to cilvēku skaita palielināšanos, kas nāk spēlēt boulingu vienatnē.
Cilvēki arī izrāda mazāku tendenci iestāties grupās vai tās būtu dienesta klubi, sabiedriski klubi vai pilsoniskas organizācijas. Un tas attiecas arī uz daudzu cilvēku nevēlēšanos darīt kaut ko vairāk kā tikai apmeklēt baznīcu, tajā neiestājoties.
Kādēļ? Aizņemtība, vientuļo vecāku ģimenes, uzticēšanās trūkums attiecībās ar citiem, dažkārt pat darbs, kas neliek iziet no mājas – un tā rezultātā pieaugoša izolētības izjūta.
Mūsdienās ir daudz cilvēku, kuru garīgā dzīve ir tāda, it kā viņi varētu “spēlēt vienatnē” attiecībās ar Dievu. Daži, piemēram, uzskata, ka Dievs ir atrodams, pieņemams un pielūdzams, vēršoties uz sevi – un paliekot sevī. Jaunā laikmeta reliģiju atbalstītāji apgalvo, ka Dievs ir mūsos, tādējādi, ja mēs pievērsīsimies sev, mēs atradīsim Dievu!
Šis apgalvojums īpaši neatšķiras no uzskata, ka ikviens cilvēks ir Dievs un tādēļ atbildīgs tikai savā priekšā. Patiesības, garīgas viedības, ētikas, izvēles avots ir meklējams sevī un var mainīties līdz ar sabiedrības vai paša cilvēka uzskatu izmaiņām. Daudzi cilvēki atgādina Lutera laikmeta cilvēkus, kuri aprakstīti Augsburgas ticības apliecības 5. artikulā,
“kuri domā satvert Svēto Garu bez ārējā vārda starpniecības, caur vingrināšanos un darbiem.”
Dažas baznīcas acīmredzot uzskata Svētā Gara “instrumentus”, vārdu un sakramentu, par pārāk ikdienišķiem un garlaicīgiem, kas, iespējams, ir noderīgi mazāk attīstītiem kristiešiem, bet nevis tiem, ir sasnieguši augstāku apziņu vai izpratni par Dievu! Sākumā šķiet, ka viņi ir atklājuši dramatiskākas un “būtiskākas” attiecības ar Dievu – līdz viņi sāk diskutēt par to, ko tas nozīmē attiecībā uz Dieva žēlastību un Gara darbošanos. Viņi domā, ka viss ir atkarīgs no viņiem. Viņiem nav vajadzīgs tas, ko sniedz Dievs. Viņi var iztikt paši.
Diezgan bieži ir sastopami arī luterāņi, kas nolēmuši iztikt paši. Viņi ir tie, kas jau sen ir iepakojuši iesvētību jautājumu un atbilžu grāmatas kastē, kurā glabājas visas citas par nevajadzīgām uzskatītās bērnības lietas. Viņi pieņem, ka, būdami iesvētīti, viņi ir saņēmuši pietiekami daudz reliģijas, lai iztiktu visu turpmāko dzīvi. Tikai vēlāk laika gaitā viņi saprot, ka kaut kā pietrūkst, un šis tukšums slēpjas viņu dvēseļu dzīlēs.